Kā tu sāki rakstīt mūziku teātrim – vai tas bija apzināts solis vai nejaušība?
Pirmā izrāde, kurā mani uzaicināja, bija [Ģirta] Šoļa, jo mēs spēlējām vienā ansamblī. Viņš zināja, kā es rakstu. Bet vispār pati pirmā izrāde bija „Par vienu vīru” [radošā apvienība Umka.lv], kur bija tikai „Gaujarta” materiāls un vispār nekas speciāli netika rakstīts. Pēc tam Šolis uzaicināja taisīt izrādi par Mirdzu Ķempi [„Īsie zibsnīgie mirkļi”], kur bija jāuzraksta dažas dziesmas. Un, tā kā man patīk mūzika un man patīk teātris, tas likās tāds dabisks ceļš. Un ļoti patīkams darbs.
Teātra mūzika ir vairāk pasūtījuma darbs?
Tas ir pasūtījuma darbs. Es nezinu, kā mums tas izdodas ar Elmāru [Seņkovu] – vai mēs vienkārši ļoti līdzīgi domājam, vai arī viņš ir ļoti tolerants – bet visās izrādēs, kuras mēs kopā esam taisījuši, viņš ir akceptējis manu muzikālo vīziju. Esam strīdējušies par detaļām vai par atsevišķiem gabaliem – likt vai nelikt. Bet kopumā viņš ir ļāvis man strādāt virzienā, kādu es piedāvāju. Piemēram, taisot „Vasarniekus” man bija skaidrs, ka es gribu elektroniku, daļēji arī izrādē “Mans nabaga tēvs”. Un Elmārs vienmēr ir pieņēmis to, ko es piedāvāju. Tā kā no vienas puses tas ir pasūtījuma darbs, bet no otras puses man ir bijusi liela brīvība.
Bet, ja tev atnāktu un teiktu: „Uzraksti man piecus tādus un tādus gabalus, piemēram, klavierēm!”
Nu, klavieres ir labs piemērs – tas ir instruments, kuru man ļoti patīk spēlēt pašam, tā kā visdrīzāk es teiktu “jā”. Bet, ja man būtu jāraksta kaut kāds šlāgertipa gabals ar tekstu, kurš man nepatīk, es droši vien atteiktos. Jo es domāju, ka, strādājot radošu darbu, tas sanāk tad, kad tas arī patīk. Ja nepatīk, tad nesanāk.
Kā notiek sadarbība ar režisoru? Tev ir bijusi sadarbība ar diviem režisoriem, vai ne?
Jā, man ir bijis ar diviem, tagad būs ar trešo režisoru. Man iedod materiālu, un režisors definē stilu. Tas ir tas, kas režisoram ir jādara. Tiesa, ar Elmāru patīkamais aspekts ir tas, ka mēs strādājam kā komanda, un tas darbojas viss kopā. Bet režisors beigu beigās ir atbildīgs par kopējo stilu, un no tā arī ir atkarīgs, kā viss darbojas. Es piedāvāju savu redzējumu, kādai ir jābūt mūzikai.
Kāda ir galvenā atšķirība rakstot mūziku teātrim vai, piemēram, „Gaujartam”?
Uzdevums. Izrādei ir uzdevums. Tu kalpo izrādei. Nedrīkst nevienā brīdī sev likt pašmērķīgu uzstādījumu, jo tev vienkārši tā gribas. Visu laiku ir jāpatur prātā tas, kāda šī izrāde ir iecerēta. Savukārt, rakstot grupai, nav ne termiņa, ne uzdevuma, vienkārši ir kaut kāds mirklis.
Man patika, kā Knuts Skujenieks vienā intervijā definēja to, ka „ir jābūt zināmam daudzumam dīkdienības un garlaicības”. Ka skrienošā drudzī tu neko neuzrakstīsi. Kad ir tāds mirklis, tad tu piesēdies pie tā instrumenta, tu sāc kaut ko spēlēt. Tāpat Kītam Ričardsam bija liela taisnība – viņš intervijā teica, ka (viņa gadījumā) uz ģitāras tu vienkārši sēdi un spēlē citu autoru gabalus, un pēkšņi tu piefiksē, ka ir kaut kas jauns. Tā visticamāk ir zemapziņa, kas tevi aizved kaut kur.
Cik daudz no sevis tu ieliec teātra mūzikā?
Visu, visu! (smejas)
Bet tur ir kaut kāds atsvešinātības brīdis.
Tu domā, tāda kā amatniecība iepretī iedvesmas darbam?
Nē… Tas vienkārši sanāk , ka ir jāraksta par citiem cilvēkiem. Nevis „es šobrīd jūtos tā”, bet „viņi šobrīd jūtas tā”.
Jā, tā ir.
Kā tas ir – rakstīt par citu cilvēku emocijām?
Ja es esmu noticējis tām emocijām un vispār emocijām tajā materiālā, tad tās kaut kādā ziņā ir arī manas. Es kaut kādā ziņā tās arī esmu pārdzīvojis.
Kas tevi kā mūziķi piesaista teātrī kā medijā? Ko tev kā mūziķim teātris dod izpausmes ziņā, ko nedod, piemēram…
Piemēram, vienkārši koncertu nospēlēt? Pirmkārt, tas ir audiovizuāls darbs. Tas, kas notiek vizuāli uz skatuves, dod arī manam darbam lielāku spēku, ja tas izdodas, protams. Teiksim, „Ezeriņā” daži tie kadri – kā tur viss saslēdzas: bilde, mūzika, teksts – kā kulaks uz acs! Tas tēls, tā mūzika, tā dziesma, tas teksts, tas viss saslēdzas, tas viss ir viens jaudīgs veselums, un mūzika atsevišķi to visticamāk nepanāktu.
Vai teātra mūzika var dzīvot ārpus teātra? Tagad, piemēram, izrāžu skaņu celiņi nav tik populāri, tās dziesmas aizmirstas… Vai tas ir mūzikas kvalitātes jautājums?
Pirmkārt, lai tas kļūtu par hītu – teiksim, [Raimonda] Paula „Šerloka Holmsa” mūzika, ko mēs visi zinām – tai ir jābūt dziesmai. Pēdējā laikā mēs zinām, piemēram, ar tevi [Vladislava] Nastavševa gabalus. Un tiem ir potenciāls dzīvot savu dzīvi ārpus izrādes. Ja vien tas tiek kaut kā bīdīts.
Es pati par to esmu daudz domājusi, ka izrāde ir kopdarbs, ka viss ir tā saslēdzies, ka atraujot mūziku no tā visa, izraujot no skatuves, atraujot no varoņiem, vai tā neizčākst?
Nu, klasiskās dramatiskās izrādēs ir diezgan maz dziesmu, hīti pārsvarā ir mūziklos. Piemēram, no „Adatas” un „Parīzes dievmātes katedrāles” – tur jau tas viss ir iekšā. Bet tādām izrādēm – kā bija „Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās” – tur bija [Jēkaba] Nīmaņa instrumentālā mūzika. Pēc noklusēšanas izrādei raksta intrumentālo mūziku, un tā visticamāk neaizies radio rotācijā. Savukārt, dziesmu, ja tā nav vienkārši fons, reizēm ir grūti ielikt izrādē, jo tas uzreiz ir numurs. Tas salauž kopējo izrādes plūdumu. Piemēram, „Vasarniekos” ir viena dziesma, bet tā ir beigās, un tā ir arī ielikta ar domu salauzt, jo nomainās visa shēma. Tas ir izrādes struktūras jautājums, kā to veido.
Jā, es tieši domāju par filmām, kur instrumentālie skaņu celiņi ļoti labi aiziet. Es, piemēram, ļoti bieži klausos.
Ja? Es gan tā īsti nē. Bet neizdod jau. Kurš teātris izdod savu mūziku?
Iespējams, nebūtu pieprasījuma?
Varbūt cilvēki nemaksātu naudu, bet, piemēram, kāpēc teātrim neizdot savu izrāžu „Best of”. Man liekas, ka tas ir labs mārketinga rīks – ja tev patīk dziesma, tu, iespējams, arī aiziesi uz izrādi.
Vai tev ir kādi elki-komponisti vai kādas izrādes, kurās tu atceries, ka mūzika vienkārši „rauj jumtu nost”? Ne tikai Latvijā, vispār.
Ārzemēs diemžēl neesmu bijis uz teātri, izņemot vienu festivālu Somijā. Tīri tā, ka tas būtu teātra komponists, nē. Ā, nu, protams, piedod – Toms Veitss un Roberts Vilsons, komplektā. Nu jā, nesen uzzināju par vienu vācu komponistu, Heiner Goebbels, kurš ilgi strādājis par komponistu teātrī un tad pats kļuvis par režisoru. Arī Jēkabs Nīmanis, protams!
Par atļaušanos teātrī – kas ir tas, ko tu kā mūziķis vari teātrī atļauties, ko nevar citos apstākļos?
Tur ir tā lieta, ka teātrim principā ir jāpelna nauda. Un, lai pelnītu naudu, ir vajadzīgs skatītājs, jo bez skatītāja nav teātra. Bet es līdz šim ne reizi vēl neesmu izjutis spiedienu, kad tev ir jāuzraksta kaut kas cits, nekā tu vēlētos – kaut kas tāds un šitāds. Šlāgeris, piemēram. Man laikam ir paveicies. Es nezinu, ko es darītu, ja uz mani tiktu izdarīts tāds spiediens. Grūti pateikt.
Vai tu gribētu sarakstīt mūziklu?
Jā. Pēc kādiem 10 gadiem.
Bet kā tieši notiek tas process – tu izlasi materiālu un atnes piedāvājumu, vai tu sēdi mēģinājumos un no tā, ko tu redzi, tu radi?
Visādi. Teiksim, „Ezeriņam” mēs ar Elmāru pirms mēģinājumu sākuma daudz maz novienojāmies par stilu. Un tad es nācu uz mēģinājumiem, un tas bija tas gadījums, kad es aptuveni 80% tēmu uzrakstīju tieši mēģinājumos. Tu sēdi, klausies, un kaut kas skribelējas. Tas, man liekas, ir tāds ideālais gadījums. Ar citiem tā īsti laikam nebija. „Sarkangalvītē un vilkā” bija dziesmas un mans teksts. Ar „Sarkangalvīti un vilku” bija vienkāršāk. Ar „Mans nabaga tēvs” bija tā, ka tu pasaki, ka „es gribētu tā un tā”. Režisors pasaka: „Hmm…” Tad tu atnes piemērus no kaut kādiem citiem autoriem – parādīt, kā tas aptuveni varētu skanēt. Tad es viņam aizsūtu, viņš paklausās, saka: „Ir forši, mēģinām”.
Bet paliek jau daudz materiāla pāri.
Un kas notiek ar to? Viņš pēc tam dzīvo savu dzīvi vai pazūd kaut kur?
Kaut kādi gabaliņi ir saglabājušies, bet es īsti nezinu, ko ar tiem darīt. Tā, atsevišķi stāvot, tie, nezinu…
Tas īstenībā būtu izaicinājums uztaisīt izrādi, kas vispār ir bez mūzikas, bet kura tomēr sasniedz to vajadzīgo „smeldzi”, protams, ja smeldze ir tas, kas ir vajadzīgs. Un, ja tā notiks, tad teātra mūzika atmirs pilnībā.
Piemēram, ir režisori, kas akcentē to, ka mūzika noēd uzmanību no izrādes.
Bet, ja ir trāpīts, tad man liekas, ka nenoēd. Līdzīgi kā ir filmās un multenēs. Tagad, gatavojoties izrādei „Bezgalīgo stāstu stāsts” [Liepājas teātris, režisore Lelde Kaupuža], es skatījos multenes. Pat ne skatījos – klausījos. Un reiz, sēžot otrā pusē datoram, es piefiksēju, cik daudz tur ir mūzikas, kuru es nebiju pamanījis, to multeni vienkārši skatoties. Viņa tā ieslēdzas kopējā audumā, ka tu viņu nemaz nepamani. Tas, protams, ir ideālais scenārijs. Arī teātrī.
Es neatceros, kas tā bija par izrādi, bet bija tā, ka es nebiju vispār pamanījusi mūziku, kas visu laiku bija bijusi fonā. Un, kad es pamanīju, tad es sapratu, ka esmu ievilināta tādā meditatīvā atmosfērā.
„Vasarniekos” ir tā, ka mūzika skan non-stop. Līdz dziesmai. Un tad ir klusums. Mūzika tajā izrādē kalpo tam, lai beigās nostrādātu klusums. Visu laiku fonā ir bīts. Un, man liekas, ka tas efekts nostrādā – pēkšņi tas klusums ir tik apdullinošs, ka tu dzirdi katru čīkstoņu, švīkstoņu… Tas ir tas gadījums, kad klusums strādā kā mūzika. Ja visa izrāde būtu klusumā, tad tas nenostrādātu.
INTERVIJAS 